Etnogrāfiskajā viesu namā Gungas ir iespējams svinēt vairākus latviešu godus un tradīcijas, kas sakņojas latviešu folklorā.
Krustabas ir bērna uzņemšana dzimtā, bērns kļūst aizsargāts un tam tiek piešķirts spēka vārds. Krustabas ir pirmais lielais mūža gods, kura laikā kūmas jeb krustmātes, krusttēvi, solās aizstāvēt bērnu. Pēc senajām latviešu tradīcijām krustabas var notikt pat divas dienas, kad pirmajā dienā ir krustabas, bet otrajā dienā ir bērna apdāvināšana. Paražu aprakstos teikts, ka krustabas rīkotas devītajā dienā pēc bērna piedzimšanas. Mūsdienās tas var notikt vēlāk.
Kāzas jeb Vedības jau izsenis bijis viens no visnozīmīgākajiem godiem jeb notikumiem latvieša dzīvē. To apdzied senās dainas un apraksta vēsturnieki. Mērķis kā senatnē tā arī mūsdienās ir no neprecēto kārtas pāriet precēto kārtā.
Līdzināšana ir senlatviešu rituāls, ko mūsdienās aizstāj vai papildina ceremonija dzimtsarakstu nodaļā vai baznīcā. Tā mērķis ir savienot pāri kopdzīvei, caur šo rituālu abi nostājas līdzās.
Līdzināšanu var un tiek ieteikts atkārtot ik pēc desmit gadiem, jo tad noiets būtisks dzīves posms un kaut kas pašā un otrā ir mainījies, daudz palicis aiz muguras un, iespējams, nepieciešams laiks apstāties un atskatīties.
Mārtošana, Mičošana, jeb cepurošana nozīmē līgavas un līgavaiņa uzņemšanu sievas un vīra kārtā.
Uguns rituāli. Uguns ir satopama daudzās latviešu svinībās un rituālos. Uguns rituālu izcelsmes laiks nav nosakāms. Cilvēks pavisam dabiski izjuta uguns spēku un transformējošo iedarbību un sāka sarunu ar uguni. Tā pamazām pārvērtās par zināmu pārmaiņas nesošu kārtību. Ugunij piemīt varens attīrošs, transformējošs spēks, un, līdz ar to, tiek atbrīvota arī vieta jauniem notikumiem, jaunām lietām. Tiek domāts, ka uguns aizkavē ļaunumu un sniedz labklājību.
Ziedošanas ugunij rituālā ugunij ziedo nelielas lietas (sievietes parasti ziedo kaut ko no vilnas, bet vīrieši ziedo nelielus metāla izstrādājumus). Latviešu godos vienmēr klāt bijusi ūdens, maizes un uguns svētība, tādēļ arī vedībās jaunais pāris attīra un spodrina visu, kas bija, ir un būs avota ūdens svētībā, kā arī ziedo ugunij, lai kopdzīves ceļš būtu gaismas un siltuma pieliets.
Uguns klātesamība vienmēr ir bijusi daļa no saulgriežu maģijas. Uguns rituāls, kas veikts gada īsākajā naktī, dod spēku, enerģiju un izturību.
Pirts pasaule un latviskās pirts rituāli. Pirtiņa – vieta, kurā apstājas laiks, kurā dvēsele rod atelpu no nemierīgās ikdienas, tā ir vieta, kurā mēs varam atkal sajust un sadzirdēt sevi. Mūsu senčiem ilgus gadus galvenā dziedināšanās vieta ir bijusi pirts, svarīga veselības stiprināšanai an atjaunošani, jo īpaši pirtī pieejamās termo – kontrastprocedūras pluss augu dziedinošais spēks. Arī vēl šodien latviskajās pirts tradīcijas atšķirās no citu tautu tradīcijām tieši ar bagātīgo augu lietojumu.
Pirts rituāls patiks gan pieredzējušiem pirtī gājējiem, gan tiem, kas vēlas iepazīt pirts pasauli – pāriem, draugiem, ģimenei, individuāli vieniem pašiem un grupām.
Mēs sadarbojamies ar pirtniecēm un pirtniekiem, kas patiesi ir sava amata meistari, kas saprot pirts rituāla nozīmīgumu un spēj to īstenot un izskaidrot.
Pirtīžas. Daudzām senajām kultūrām ir rituāli, kuru simboliskā jēga ir noslēgt sievietes un bērna vienotību grūtniecības laikā un atdalīt viņu garīgās struktūras patstāvīgai dzīvei šajā pasaulē. Arī senajiem latviešiem ir bijis šāds rituāls, saukts par pirtīžām. Šis ir īpašs rituāls, kas palīdz māmiņai atgūt atkal sevi pašu, kas mazuli sveicina šajā pasaulē, un, kas mazulim un māmiņai palīdz fizioloģiski “sakārtoties”.
Pirtīžas mūsu senči veica astotajā dienā pēc dzimšanas, jeb dienu pirms krustabām, kas pēc senlatviešu paraduma notika devītajā dienā. Mūsdienās vidēji tas varētu notikt līdz triju mēnešu vecumam, bet aptuveni mēnesi veci mazuļi esot pirtīžām vispiemērotākie. Pirtīžas var veikt arī gadu vecam mazulim.
Līgavas pirts rituāls. Tām meitenēm, kurām patīk latviešu tradīcijas, ieteicams apmeklēt Līgavu pirti. Tas ir īpašs rituāls kopā ar draudzenēm, ko veikt pirms kāzām. Līgavas muguras mazgāšana ir rituāls, ko pirms vedībām piekopa līgava ar savām māsām un draudzenēm, lai pirms nozīmīgā notikuma nomazgātu no sevis visu lieko ne tikai fiziskā, bet arī garīgā ziņā. Tas ir laiks, kad līgava vēl var pabaudīt pirti un kopīgo laiku ar draudzenēm kā brīva un nesaistīta sieviete, jo pēc kāzām dzīvei sāksies cits ritms.
Jaunā pāra lutināšanas pirtī rituāls. Pāri ir iecienījuši arī jaunā pāra lutināšanas pirtī rituālus, jeb pirmskāzu pērienu jaunajam pārim. Šis rituāls simbolizē to, ka abi tiek sapērti kopā, tas ir kopīgs baudpilns piedzīvojums pirtī, caur kuru pirms kāzām atbrīvoties no sasprindzinājuma.
Gadskārtu godi. Tradicionālais senlatviešu un arī daudzu citu tautu pasaules redzējums ir veidojies dialogā ar dabu, Dievu (Dievībām, to izpausmēm), līdzcilvēkiem. Saskanīga dzīvošana ir viena no mūsu senču būtiskajām gudrībām – būt saskaņā ar dabu, Dievu, līdzcilvēkiem un sevi pašu. Zemei viena gada laikā apritot ap Sauli,ir četri zīmīgi punkti, kas saistīti ar dienas un nakts garuma izmaiņām. Gadskārtu ieražas ir pakārtotas dabai un darāmajiem darbiem. Jau senos laikos cilvēki gadu sakārtoja astoņās gadskārtās, kas saistītas ar saules atrašanās vietu debesīs. Tās ir:
1. Meteņi;
2. Lieldienas– pavasara saulgrieži – diena un nakts ir vienādā garumā;
3. Ūsiņi;
4. Jāņi – vasaras saulgrieži – visgarākā diena un visīsākā nakts;
5. Māras;
6. Miķeļi– rudens saulgrieži – diena un nakts ir vienādā garumā;
7. Mārtiņi;
8. Ziemassvētki – ziemas saulgrieži – visgarākā nakts un visīsākā diena.
Katriem svētkiem īpaši gatavojās: sakopa un izpušķoja māju, gatavoja raksturīgus ēdienus. Svētkos dziedāja dziesmas, gāja rotaļās, veica rituālus, lai nodrošinātu prieku, veselību, veiksmi un labu ražu.
Ja esiet ieinteresēti svinēt kādu no šiem godiem pie mums Gungās, lūdzu, sazinieties ar mums caur mūsu kontaktu formu, un mēs jums palīdzēsim nodibināt kontaktus ar mūsu sadarbības partneriem folkloras jomā.